Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Mēs zinām, ka mūsdienu tehnika (1974.g.) paver visplašākās iespējas masu informācijas līdzekļu attīstībā. Kaut arī mūsu istabu sienas vēl nav pārvērstas par milzī­giem televizoru ekrāniem, šo ekrānu izmēri laika gaitā stipri palielinājušies, bet radiouztvērēju izmēri tā samazinājušies, ka mikroshēmu tranzistori vairs neko daudz neatšķiras no tiem, kurus apraksta Bredberijs. Un tādēļ jo asi izvirzās jautājums, ko radio­viļņi nes mūsu planētas cilvēkiem un kas īsti notiek uz lielajiem krāsainajiem, drīzumā droši vien arī telpiskajiem televizoru ekrāniem, jo grāmatu sārti nepavisam nav vienīgais grāmatu iznīcināšanas līdzek­lis. Grāmatas var ne vien sadedzināt, bet arī gluži vienkārši aizmirst, nelasīt. Lasīt ir grūtāk nekā klausīties un daudz grūtāk nekā vērot, kas notiek uz ek­rāna, jo lasīšana prasa līdzdalību, liek domāt, ņemt palīgā fantāziju, kamēr uz ekrāna notiekošajam — mājā vai kinoteātrī — var izsekot arī daudz pasīvāk. Un, ja ielūkojamies Bredberija romānā dziļāk, tad iz­rādās, ka ne jau tādēļ cilvēki pavada savu dzīvi starp televīzijas «radiniekiem», ne jau tādēļ dodas pie miera ar ausīs iebāztām radio kapsulām, ka grāmatas ir sa­dedzinātas, bet, tieši otrādi, — grāmatas sāk­tas dedzināt tādēļ, ka tās vairs nav bijušas vajadzī­gas.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5