Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Andrejam Upīšam kā rakstniekam ļoti tuvi bijuši vēsturiski notikumi, to pierāda arī viņa darbs „Spartaks”. Lai uzrakstītu „Spartaku”, A.Upīts lasījis itāļu rakstnieka Džovaņoli romānu „Spartaks”. A.Upīts to pārtulkoja latviski. 20.gadsimta 50.gados realizējās rakstnieka iecere, un traģēdija bija gatava… „Spartaka” uzrakstīšana nav nejaušība – traģēdija tika uzrakstīta Otrā Pasaules kara laikā, kad pati dzīve piespiedu kārtā izvirzīja jautājumu par brīvības ideju nemirstību un varonību. Vergu sacelšanās varonis Spartaks un viņa gaitas ir ļoti piemērots prototips šo ideālu atspoguļošanai daiļliteratūrā. Tieši tik spēcīga traģēdija var visdziļāk saviļņot tautas masas, mudināt sacelties pret tiem spēkiem, kas skaidrajam un cēlajam liek iet bojā. A.Upīts nav dramatizējis Džovaņoli romānu, kaut gan ir saglabājis romāna galvenos tēlus un nav atvirzījies no vēsturisko faktu patiesuma. Traģēdijas beigās autors saglabā vēsturisko patiesību – Spartaka liktenis paliek kā mīkla, jo netiek aprakstīta ne viņa nāve, ne izglābšanās. Tas tiek atstāts lasītāja iztēles ziņā. Vēsture neglabā daudz liecību par tālajiem 80.gadiem pirms mūsu ēras, tāpēc A.Upīts izmanto vēsturnieka Flora sniegtās ziņas, kurās kā Spartaka dzimtene minēta Trāķija, par to ir tādas liecības: Spartaks zināmu laiku kalpojis romiešu armijā, vēlāk kritis gūstā, taču gladiatoru cīņas laikā izpelnījies brīvību. Andreja Upīša Spartaks ir konsekvents, daudz dižāks un patiesi gudrs savas idejas realizētājs, augstākas morāles pārstāvis. Darbā parādās cilvēka kailās dzīvības instinkts, kas vērojams A.Upīša sociālpsiholoģiskajās novelēs. Šķelšanos Spartaka karaspēkā, romiešu armijas pārspēku A.Upīts rāda kā vergu sacelšanās sakāves cēloni, taču traģēdiju beidz ar ticību nākotnei.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5